Maltuve

Graudus var sasmalcināt divējādi – sadauzot vai saberžot. Graudu sadauzīšanai lietotas dažādas piestas, bet saberzšanai – dzirnavas. Kad dzirnavās kā dzinējspēku sāka izmantot vēju un ūdeni, tās ražībā stipri vien pārspēja piestas, bet rokas dzirnavas joprojām tika lietotas nelielu labības daudzumu samalšanai. Rokas dzirnavas minētas jau Bībelē, un tās skatāmas arī ēģiptiešu skulptūrās, kuras radītas jau trīs tūkstošus gadus p. m. ē. Rokas dzirnavas pazina arī klasiskajā Grieķijā.

Vecākās rakstītās ziņas par maltuvi Latvijā atrodamas Atskaņu hronikā. Tur aprakstīta maltuve Tērvetes pilskalnā. Tā bijusi maza mājiņa, kas atradusies netālu no dzīvojamās ēkas.

Dainās rija saukta par “platspārni”, bet maltuve par “gludgalvi”. Dainās minēto maltuvi varam  iedomāties kā kvadrātveida vientelpu, kuras stāvs cirsts no apaļajiem baļķiem, parasti deviņu vai divpadsmit vainagu augstumā. Maltuvei ir koka klons vai plēstu dēļu grīda, sienās mazi, cirsti lodziņi, kas aizšaujami ar dēlīti. Ja maltuvi apvienoja ar kādu citu sētas celtni, tad visbiežāk tā bija dzīvojamā māja vai apdzīvojamas rijas lievenis.

Dzirnakmeņus kala no smalkgraudainiem laukakmeņiem. Bieži daudzina “pelēko akmentiņu”, vēl par labu atdzīst rudo, bet slikta slava ir baltajam akmenim un “baltakmeņa dzirnavām”. Dzirnakmeņus veidoja kā biezas, platas ripas(15-20 cm augstas, līdz 0,5 m diametrā) ar caurumiem vidū. Amatnieku, kas kaļ dzirnakmeņus, sauc per dzirkali.

Pati malšana noritēja šādi:  malējs stājās pie dzirnavām, ņēma milnu labā rokā un vienmērīgi vilka akmeni pulksteņrādītāja virzienā, ar otru roku graudus pamazām bērdams dzirnu acī. Milti krājās apkārt akmeņiem, un, ilgi maļot, tie grima kā “sniega kupenā”. Kad pirmo reizi  mala jauno labību, tad pirms tam dzirnas pušķoja, tāpat to darīja arī Jāņos un  citos svētkos. Malējas parasti bija sievietes spēka gados, un mazās māsas bija dziesmu, bet ne dzirnakmeņu ritinātājas. Parasti dzirnavas grieza divas malējas, bet nepieciešamības gadījumā to varēja padarīt arī viena malēja. Ja maltuvē bija vairāk malēju, tad smalkos miltus tūliņ arī sijāja ar astru sietu.

Maltuvē gāja, kad ievajadzējās miltu, jebkurā dienā un gadalaikā. Vislielākā malšana tomēr notika pavasaros, kad mala krājumus siena laikam. Malt gāja agri no rīta, reizēm arī vakarā un mala cauru nakti. Malšana visbiežāk notika diennakts tumšajā daļā.

Rokas dzirnavu lietošana Latvijā sāka sašaurināties XVIII gadsimtā.