Šūpoles un šūpošanās
Mūsdienu latviešu literārajā valodā lieto vārdu “šūpoles”, bet dažādos apvidos tās sauc par šūpotnēm, šūpulēm, līgotnēm, līgačām, airēm jeb eirēm. Tās kāra gandrīz katrā ciemā. Kas reiz šūpoles kāris, tam tās jākar katru gadu. Ja kāds, kurš iepriekšējos gados bija šūpoles kāris, tās neuzkāra, tad ticēja, ka labie gari atriebsies pie viņa lopiem.
Dainās apdziedāta gatavošanās šūpoļu kāršanai – oša kāršu vītēšana, gredzenu griešana utt. Īpaši tiek izraudzīta arī šūpoļu kāršanas vieta – vēlams kalna galā, ne ūdens malā, kā arī ne aramā zemē, jo šūpoļu vietā vēl ilgi neaug ne zāle, ne labība.
Latviešiem pazīstami vairāki šūpoļu veidi. Vienkāršākais no tiem, kad šķūnī pie sijas piestiprina virvi divās vietās, lai atstatums no vienas vietas līdz otrai būtu vismaz metru plats. Virves apakšā ierīko dēlīti, kur sēdēt. Šādās šūpolēs var sēdēt tikai viens cilvēks, un tās parasti sauc par līgačām.
Otrs veids, kad starp tuvu augošiem kokiem jeb divu stipru koku grupām jeb “āžiem”, kas apakšā sadzīti zemē, bet augšā savienoti kopā, pārliek stipru šķērskoku. Šiem kokiem uzver divus bērza klūgu vainagus. Katrā vainagā piestiprina bērza kārti. Kāršu apakšējos galus savieno dēlītis vai arī ragavu belzienam līdzīgs savienojums, kur šūpojamam sēdēt vai arī stāvēt. Šādās šūpolēs var šūpoties divi cilvēki. Vēl cits šūpoļu veids ir, kad pār šķērskoku sien divās vietās virvi, lai bomjiem vienā pusē nokarājas līdz zemei virves gali, bet otrā pusē virves vidus daļa. Tad ņem pagaru dēli, kuram vienu galu piesien virves vidus daļā, bet otru virves galos. Šūpotāji nostājas dēļa galos, bet šūpojamie dēļa vidū. Šādās šūpolēs var šūpoties vairāki cilvēki.
Vispirms izšūpo saimnieci un saimnieku, par ko saņem arī zināmu samaksu – cimdus, olas, alu u. c. Tad tik šūpojas pārējie. Šūpošanās rituālam bija īpaša nozīme puišu un meitu attiecībās, to iedibināšanā, noskaidrošanā un apliecināšanā.
Kaut gan galvenais šūpošanās laiks bija Lieldienas, tomēr šūpojās arī vēl visu nedēļu pēc tam, līdz Lieldienu atsvētei jeb baltajām Lieldienām. Tad svinīgā ceremonijā, pieaicinot arī kaimiņus. Šūpoles izjauca un sadedzināja, lai raganām nebūtu kur šūpoties.
Kādā putnu dzīšanas aprakstā no Kurzemes teikts arī par šūpoļu kāršanu un šūpošanos. Visā ciemā bijušas tikai vienas šūpoles, kuras pēc iepriekšējas noru nas ik gadus cits saimnieks kāris. Cierspenes ciemā toreiz bijuši 13 saim nieki, tātad pa 13 gadiem ikviens saimnieks reizi kāris šūpoles un mielojis putnu dzinēju. Šim nolūkam tas pagādājis alu un brandavīnu, ar ko pacienāt sanākušo ciema draudzi. Pie šūpolēm visi dalībnieki ar dziesmu saucēju priekšgalā gājuši trīs reizes ap šūpolēm, dziedādami.
Kad šūpoļu dziesmas nodziedātas, sākusies aplīgošana. Aplīgojuši ikvienu, kas šūpolēs iesēdies. Tādā kārtā Lieldienas ciema ļaudis sagaidījuši kopā, tad aizgājuši katrs savā sētā, lai vēl laikus nokļūtu baznīcā. Vakarā atkal visi pulcējušies pie šūpolēm.