Liela diena
Līdz pat XVI gadsimtam jaunais gads Eiropā, un ne tikai tur sākās ar Lieldienām, ar tradicionālo saullēkta sagaidīšanu; un visilgāk šī tradīcija noturējās Dienvideiropā – Bulgārijā, Dienvidslāvijā, Albānijā. Kalendārā oficiālais gada sākums bija 1. marts, kas jau vairs nesakrita ar pavasara ekvinokciju.
Kristīgā baznīca svin Lieldienas kā Kristus augšāmcelšanās svētkus. Ilgi svētku laika noteikšanā bija daudz strīdu un atšķirību Mazāzijā un Romā, līdz Nīkajas koncilā 325. gadā vienojās, ka Lieldienas nebūtu svinamas vienā laikā ar jūdiem, bet pirmajā svētdienā pēc pavasara pilnmēness, noteikti pēc pavasara ekvinokcijas. Tika arī pieņemts, ka pavasara ekvinokcija ir pastāvīgi 21. martā. Vēstures avotos ir saglabājušās ziņas, ka līdz viduslaikiem Lieldienas svinētas veselu nedēļu, tad ierobežotas ar trim dienām.
Diena un nakts vienādā garumā gadā ir divas reizes, bet katru reizi citāds ir šo saulgriežu saturs un piepildījums. Pavasara pusē savas izjūtas mēs bieži ietilpinām izteicienā “pavasaris galvā”. Tradicionāli šis laiks saistās ar dienas augšanu garumā un darbīgā laika blīvāku piepildījumu. Tā jau teic pavasarī dzērves launagu atnes un rudenī atkal aiznes, bet šī vēl viena ēdienreize jau nenozīmē neko citu kā darba laika un intensitātes pieaugumu.
Līdzsvars gaismas un tumsas attiecībās rosina asociācijas ar saskaņas meklējumiem un darbošanos šī līdzsvara uzturēšanai cilvēku saskarsmē ar lielajiem dabas ritmiem, ar līdzcilvēkiem un ar sevi pašu.
Ar pavasari sākas tas laiks, kad zemniekam darbs dzen darbu un ir jāiespēj tikt līdzi darba ritmam. Bet re, kā latvietis saglabā zināmu neatkarību no šīs steigas: piemēram, Lieldienās šūpojoties šūpoles nedrīkst apturēt, tām jāapstājas pašām; tikai tad, tā rāmi šūpodamies un veldrē nesakrizdams, noziedēs linu lauks. Tātad te vēl viens atgādinājums: viss jāpaspēj, bet bez steigas iekļaujoties apkārtējās pasaules kārtībā.
Savukārt, cilvēku savstarpējās attiecības Lieldienu kontekstā risinās un veidojas gan šūpojoties, gan apdziedoties. Šajā gadījumā šūpoles ir it kā savdabīga iecentrēšanas vieta, kurā visu par sevi var izdzirdēt dziesmā, atdziedāt pretī un savā veidā atrast arī saskaņu pašam ar sevi.
Lielā diena, Liela diena, Lieldiena un Lieldienas – tie visi ir jēdzieni, kas dainās lietoti šo svētku apzīmēšanai. Lieldienu svinības parasti ilga trīs dienas. Nozīmīgākie Lieldienu priekšdarbi saistīti ar apģērba gatavošanu un šūpoļu kāršanu, kā arī ar īpašu ēdienu gatavošanu.
Sekojot kristīgās kultūras tradīcijām, Lieldienām gatavojas ar sepŧiņas nedēļas ilgu gavēni, kur pēdējā ir Klusā nedēļa, kas aizsākas ar Pūpoldienu. Vēl klusajā nedēļā īpaši izceltas Zaļā ceturtdiena un Lielā piektdiena. Ticējumos un ieražu aprakstos sastopamies ar šīm dienām, tomēr jāteic, ka te, gadsimtu gaitā mijiedarbojoties ar kristīgajām tradīcijām, notikusi Lielās dienas ieražu izkārtošanās ilgākā laika posmā.
Lielās dienas norisēs – pēc iepriekšējā laika posma maskotajien gājieniem – kaimiņi, radi un paziņas satiekas bez maskām. Tikšanās jēga – tāda pati kā citos gadskārtu svētkos: vēlēt labu tuviem un tāliem kaimiņiem, pārlūkot saimniecību un saskaņā ar ticējumiem veikt ritus, kas nodrošina auglību un saimes dzīves sekmīgu gaitu turpmāk, kopt savstarpējās attiecības, izrādīt goda drānas, kuru papildināšana notikusi iepriekšējā ziemas rokdarbu sezonā.